1.7.2026, 10:13
Es strādāju par medmāsu Rīgas slimnīcā. Jā, tā ir tikpat smaga, kā izklausās. Divpadsmit stundu maiņas, bezmiega naktis, pacienti, kuri reizēm ir tik pateicīgi, bet reizēm – tik sarežģīti, ka gribas izskriet pa ārdurvīm un nekad neatgriezties. Es mīlu savu darbu, bet tas ir kā skrējiens bez finiša līnijas. Atnāc mājās, nokrīti gultā, un nākamajā rītā zvans atkal zvana – "Mums vajag tevi, nāc ātrāk."
Pirms trim mēnešiem es nonācu situācijā, ko mediķi sauc par izdegšanu. Nebiju gulējusi kārtīgi jau nedēļu, jo slimnīcā bija gripa, un visi slimnieki gaidīja palīdzību. Es atceros, ka sēdēju mājās, rokās turot karstu tēju, un skatījos uz sienu. Tukšs skatiens. Tukša galva. Tukša dzīve. Un tad es paņēmu telefonu, lai uzrakstītu draudzenei Līgai, ka vairs nevaru tā dzīvot. Bet Līga neatbildēja. Tā vietā es atvēru Instagram un ieraudzīju reklāmu.
Vavada. Sākumā es pat nepievērsu uzmanību. Mēs, medmāsas, esam redzējušas visu – no dzīvības līdz nāvei, un reklāmas mums neliekas nekas īpašs. Bet šoreiz kaut kas manī iekustējās. Varbūt tas bija nogurums. Varbūt izmisums. Varbūt vienkārši ziņkārība pēc kaut kā, kas nav saistīts ar slimnīcas smaržu un asinsspiediena mērītājiem.
Es reģistrējos tajā pašā vakarā. Bez lielām cerībām. Man bija brīva stunda pirms gulētiešanas, un tā vietā, lai vēlreiz pārlasītu vecās ziņas, es iegāju šajā spilgtajā, trokšņainajā pasaulē. Bija dīvaini – pēkšņi no klusās, sterilās slimnīcas vides es nonācu krāsu, mūzikas un kustību vidē.
Pirmo reizi es neko neliku uz līnijas – tikai pētīju. Skatījos spēles, lasīju noteikumus, brīnījos par to, cik dažādas tās ir. Dažas ar dārgumiem, citas ar dzīvniekiem, vēl citas ar kosmosu. Katra bija kā maza filma, kurā tu vari piedalīties. Un es sapratu, ka šis nav tas pats, ko es biju iedomājusies. Šis bija kā bēgšanas līdzeklis, kā logs uz citu realitāti, kurā nav pacientu, nav rēķinu, nav noguruma.
Nākamajā dienā pēc darba es atkal atvēru Vavada. Šoreiz es iemaksāju nelielu summu – piecpadsmit eiro. Mana alga ir niecīga, bet šos piecpadsmit es varēju atļauties. Tā bija kā biļete uz kino, tikai es nekur nebraucu – paliku mājās, uz sava dīvāna, ar telefonu rokā.
Pirmās spēles man nedeva neko. Zaudēju, zaudēju, vēlreiz zaudēju. Es gandrīz aizvēru lapu, bet tad pamanīju sadaļu ar akcijām. Tur bija piedāvājums, kas mani ieinteresēja – es varēju saņemt papildu griezienus bez papildu maksas. Es izlasīju noteikumus un sapratu, ka šī ir lieliska iespēja turpināt bez riska. Šie free spins Latvia piedāvājumi bija kā dāvana no sistēmas – negaidīta, bet tik ļoti vajadzīga tajā brīdī.
Es izmantoju šo iespēju. Un, lūk, notika brīnums. Ne jau miljonu vērts, bet mans piecpadsmit eiro pēc dažiem griezieniem pārvērtās četrdesmit. Es sēdēju un skatītos uz ekrānu, nespēdama noticēt. Četrdesmit eiro! Tas bija tik daudz, ka es varēju nopirkt jaunus apavus, par kuriem sapņoju, vai aizvest māti uz kafejnīcu. Bet es neizņēmu naudu. Es paliku.
Es sapratu, ka šī spēle ir kā meditācija. Kad griežu ruļļus, es neko citu nedomāju. Nav domu par slimnīcu, par to, vai pacients izdzīvos, par to, vai man pietiks spēka rītdienai. Ir tikai es un tie simboli, kas krīt, ceļas, mainās. Un šī sajūta – tā ir zāles, kuras nevar nopirkt aptiekā.
Nākamajās nedēļās es izveidoju savu nelielo rituālu. Pēc katras smagās maiņas, kad es atnācu mājās, es nevāru tēju un nesēžu klusumā – es atveru Vavada. Pusstunda, stunda, dažreiz vairāk. Es spēlēju tās spēles, kuras man patīk, nevis tās, kuras sola lielus laimestus. Es atklāju, ka ir spēles, kurās laimēju biežāk, lai arī mazāk, un ir tādas, kurās zaudēju ātrāk. Es iemācījos atpazīt savas.
Un tad notika kaut kas, ko es negaidīju. Manā slimnīcā ieradās jauna ārste – jauna, enerģiska, ar smaidu, kas varētu izgaismot visu koridoru. Viņa ievēroja, ka es vairs neesmu tik nogurusi kā agrāk. "Tu izskaties citādāka," viņa teica vienu dienu. "Vai tev kaut kas labs noticis?"
Es pasmaidīju un atteicos. Bet iekšēji es zināju, ka tā ir taisnība. Es tiešām biju citādāka. Man bija kaut kas, kas pieder tikai man – mans mazais vakara piedzīvojums, kurā nebija vietas nogurumam un rūpēm. Tā bija mana terapija, un tā darbojās.
Protams, ne vienmēr viss bija labi. Bija vakari, kad es zaudēju. Kad tie paši četrdesmit eiro pazuda ātrāk, nekā es paguvu uztaisīt kafiju. Bet es biju iemācījusies vienu lietu – neņemt to personīgi. Es zināju, ka rīt būs cita diena, cita iespēja. Un, pats galvenais, es zināju savas robežas. Es nekad neieguldīju vairāk, nekā varēju atļauties zaudēt. Tā bija mana zelta likme.
Pirms divām nedēļām man bija īpaši smaga maiņa. Trīs pacienti kritiskā stāvoklī, divas operācijas, un es gandrīz nokritu no kājām, kad beidzot atnācu mājās. Es atvēru Vavada, un, kad pirmo reizi ieraudzīju piedāvājumu, kas man deva iespēju spēlēt bez maksas, es to izmantoju kā pēdējo salmiņu. Šie free spins Latvia piedāvājumi man tovakar deva tieši to, kas vajadzīgs – uzvarēju nelielu summu, bet sajūta bija tāda, it kā es būtu uzvarējusi loterijā. Ne jau naudas dēļ, bet gan tāpēc, ka tas bija kā pierādījums – pat nogurušākajā dienā kaut kas labs var notikt.
Tagad, kad es sēžu savā istabā un rakstu šo, es domāju par to, cik daudz ir mainījies. Joprojām strādāju tajā pašā slimnīcā, joprojām ir garas maiņas un grūti pacienti. Bet man ir izeja. Man ir vieta, kur es varu aizmirst par visu un vienkārši būt. Un šī vieta nav kaut kāds noslēpumains kazino ar spožām gaismām – tā ir mana istaba, mans telefons un mans mazais laimes gabaliņš, ko sauc Vavada.
Vai es teiktu, ka tā ir pareizā izvēle? Katram savs. Bet man šī izvēle ir devusi mieru. Un mediķim, kurš katru dienu redz ciešanas, miers ir vērtīgāks par zeltu. Tāpēc es turpinu. Ne tāpēc, ka man vajag naudu – lai gan tā ir patīkama blakusparādība. Bet tāpēc, ka katru vakaru, kad es atveru šo lapu, es atceros, ka pasaulē ir vieta, kur simboli sakrīt, un, kad tie sakrīt, es smaidu. Un šis smaids ir mans. Ne pacientu, ne ārstu, ne kolēģu. Tikai mans.
Šodien bija lieliska diena. Maiņa beidzās laikā, pacienti jūtas labāk, un es mājās atnācu ar sajūtu, ka esmu paveikusi kaut ko svarīgu. Vēlāk vakarā es atvēršu Vavada, uzmetīšu aci savām mīļākajām spēlēm un, ja veiksme būs manā pusē, iespējams, nopirkšu sev to jauno grāmatu, par kuru sapņoju. Bet, pat ja nē – tas nekas. Jo es jau esmu laimīga. Un to man uzdāvināja nevis nauda, bet gan iespēja aizbēgt no pelēkās ikdienas, pat ja tikai uz pāris minūtēm.
Pirms trim mēnešiem es nonācu situācijā, ko mediķi sauc par izdegšanu. Nebiju gulējusi kārtīgi jau nedēļu, jo slimnīcā bija gripa, un visi slimnieki gaidīja palīdzību. Es atceros, ka sēdēju mājās, rokās turot karstu tēju, un skatījos uz sienu. Tukšs skatiens. Tukša galva. Tukša dzīve. Un tad es paņēmu telefonu, lai uzrakstītu draudzenei Līgai, ka vairs nevaru tā dzīvot. Bet Līga neatbildēja. Tā vietā es atvēru Instagram un ieraudzīju reklāmu.
Vavada. Sākumā es pat nepievērsu uzmanību. Mēs, medmāsas, esam redzējušas visu – no dzīvības līdz nāvei, un reklāmas mums neliekas nekas īpašs. Bet šoreiz kaut kas manī iekustējās. Varbūt tas bija nogurums. Varbūt izmisums. Varbūt vienkārši ziņkārība pēc kaut kā, kas nav saistīts ar slimnīcas smaržu un asinsspiediena mērītājiem.
Es reģistrējos tajā pašā vakarā. Bez lielām cerībām. Man bija brīva stunda pirms gulētiešanas, un tā vietā, lai vēlreiz pārlasītu vecās ziņas, es iegāju šajā spilgtajā, trokšņainajā pasaulē. Bija dīvaini – pēkšņi no klusās, sterilās slimnīcas vides es nonācu krāsu, mūzikas un kustību vidē.
Pirmo reizi es neko neliku uz līnijas – tikai pētīju. Skatījos spēles, lasīju noteikumus, brīnījos par to, cik dažādas tās ir. Dažas ar dārgumiem, citas ar dzīvniekiem, vēl citas ar kosmosu. Katra bija kā maza filma, kurā tu vari piedalīties. Un es sapratu, ka šis nav tas pats, ko es biju iedomājusies. Šis bija kā bēgšanas līdzeklis, kā logs uz citu realitāti, kurā nav pacientu, nav rēķinu, nav noguruma.
Nākamajā dienā pēc darba es atkal atvēru Vavada. Šoreiz es iemaksāju nelielu summu – piecpadsmit eiro. Mana alga ir niecīga, bet šos piecpadsmit es varēju atļauties. Tā bija kā biļete uz kino, tikai es nekur nebraucu – paliku mājās, uz sava dīvāna, ar telefonu rokā.
Pirmās spēles man nedeva neko. Zaudēju, zaudēju, vēlreiz zaudēju. Es gandrīz aizvēru lapu, bet tad pamanīju sadaļu ar akcijām. Tur bija piedāvājums, kas mani ieinteresēja – es varēju saņemt papildu griezienus bez papildu maksas. Es izlasīju noteikumus un sapratu, ka šī ir lieliska iespēja turpināt bez riska. Šie free spins Latvia piedāvājumi bija kā dāvana no sistēmas – negaidīta, bet tik ļoti vajadzīga tajā brīdī.
Es izmantoju šo iespēju. Un, lūk, notika brīnums. Ne jau miljonu vērts, bet mans piecpadsmit eiro pēc dažiem griezieniem pārvērtās četrdesmit. Es sēdēju un skatītos uz ekrānu, nespēdama noticēt. Četrdesmit eiro! Tas bija tik daudz, ka es varēju nopirkt jaunus apavus, par kuriem sapņoju, vai aizvest māti uz kafejnīcu. Bet es neizņēmu naudu. Es paliku.
Es sapratu, ka šī spēle ir kā meditācija. Kad griežu ruļļus, es neko citu nedomāju. Nav domu par slimnīcu, par to, vai pacients izdzīvos, par to, vai man pietiks spēka rītdienai. Ir tikai es un tie simboli, kas krīt, ceļas, mainās. Un šī sajūta – tā ir zāles, kuras nevar nopirkt aptiekā.
Nākamajās nedēļās es izveidoju savu nelielo rituālu. Pēc katras smagās maiņas, kad es atnācu mājās, es nevāru tēju un nesēžu klusumā – es atveru Vavada. Pusstunda, stunda, dažreiz vairāk. Es spēlēju tās spēles, kuras man patīk, nevis tās, kuras sola lielus laimestus. Es atklāju, ka ir spēles, kurās laimēju biežāk, lai arī mazāk, un ir tādas, kurās zaudēju ātrāk. Es iemācījos atpazīt savas.
Un tad notika kaut kas, ko es negaidīju. Manā slimnīcā ieradās jauna ārste – jauna, enerģiska, ar smaidu, kas varētu izgaismot visu koridoru. Viņa ievēroja, ka es vairs neesmu tik nogurusi kā agrāk. "Tu izskaties citādāka," viņa teica vienu dienu. "Vai tev kaut kas labs noticis?"
Es pasmaidīju un atteicos. Bet iekšēji es zināju, ka tā ir taisnība. Es tiešām biju citādāka. Man bija kaut kas, kas pieder tikai man – mans mazais vakara piedzīvojums, kurā nebija vietas nogurumam un rūpēm. Tā bija mana terapija, un tā darbojās.
Protams, ne vienmēr viss bija labi. Bija vakari, kad es zaudēju. Kad tie paši četrdesmit eiro pazuda ātrāk, nekā es paguvu uztaisīt kafiju. Bet es biju iemācījusies vienu lietu – neņemt to personīgi. Es zināju, ka rīt būs cita diena, cita iespēja. Un, pats galvenais, es zināju savas robežas. Es nekad neieguldīju vairāk, nekā varēju atļauties zaudēt. Tā bija mana zelta likme.
Pirms divām nedēļām man bija īpaši smaga maiņa. Trīs pacienti kritiskā stāvoklī, divas operācijas, un es gandrīz nokritu no kājām, kad beidzot atnācu mājās. Es atvēru Vavada, un, kad pirmo reizi ieraudzīju piedāvājumu, kas man deva iespēju spēlēt bez maksas, es to izmantoju kā pēdējo salmiņu. Šie free spins Latvia piedāvājumi man tovakar deva tieši to, kas vajadzīgs – uzvarēju nelielu summu, bet sajūta bija tāda, it kā es būtu uzvarējusi loterijā. Ne jau naudas dēļ, bet gan tāpēc, ka tas bija kā pierādījums – pat nogurušākajā dienā kaut kas labs var notikt.
Tagad, kad es sēžu savā istabā un rakstu šo, es domāju par to, cik daudz ir mainījies. Joprojām strādāju tajā pašā slimnīcā, joprojām ir garas maiņas un grūti pacienti. Bet man ir izeja. Man ir vieta, kur es varu aizmirst par visu un vienkārši būt. Un šī vieta nav kaut kāds noslēpumains kazino ar spožām gaismām – tā ir mana istaba, mans telefons un mans mazais laimes gabaliņš, ko sauc Vavada.
Vai es teiktu, ka tā ir pareizā izvēle? Katram savs. Bet man šī izvēle ir devusi mieru. Un mediķim, kurš katru dienu redz ciešanas, miers ir vērtīgāks par zeltu. Tāpēc es turpinu. Ne tāpēc, ka man vajag naudu – lai gan tā ir patīkama blakusparādība. Bet tāpēc, ka katru vakaru, kad es atveru šo lapu, es atceros, ka pasaulē ir vieta, kur simboli sakrīt, un, kad tie sakrīt, es smaidu. Un šis smaids ir mans. Ne pacientu, ne ārstu, ne kolēģu. Tikai mans.
Šodien bija lieliska diena. Maiņa beidzās laikā, pacienti jūtas labāk, un es mājās atnācu ar sajūtu, ka esmu paveikusi kaut ko svarīgu. Vēlāk vakarā es atvēršu Vavada, uzmetīšu aci savām mīļākajām spēlēm un, ja veiksme būs manā pusē, iespējams, nopirkšu sev to jauno grāmatu, par kuru sapņoju. Bet, pat ja nē – tas nekas. Jo es jau esmu laimīga. Un to man uzdāvināja nevis nauda, bet gan iespēja aizbēgt no pelēkās ikdienas, pat ja tikai uz pāris minūtēm.